Arturs Bērziņš

Artura Bērziņa daiļradē izveidojusies unikāla mijiedarbība starp attēliem un tekstiem, kas bieži kalpo kā avots mākslinieka pārdomām un vizuālām refleksijām. Bērziņa darbos prāts triumfē pār emocijām, tomēr mākslas darbs tādēļ nezaudē savu izkopto un pievilcīgo materiālo pusi. Monohromos zīmējumus un gleznojumus uz nogruntētiem neliela formāta koka dēlīšiem vienlaikus var baudīt kā miniatūras un arī kā asprātīgus un dziļus komentārus par filozofiskām tēmām. Zīmējumu mākslinieks izmanto kā filozofisko tekstu interpretācijas instrumentu – reizēm, lai pierādītu savas hipotēzes, citkārt, lai eksperimentāli pētītu mūsu iespējas spriest par pasauli ar attēla palīdzību. Māksliniekam šķiet fascinējoši meklēt atbildes uz jautājumiem par to, kā realitāte transformējas attēlā un kādas ir mūsu iespējas to nolasīt.

Savos darbos Bērziņš runā ar skatītājiem skaidru valodu, neslēpjoties post factum aiz sacerētām interpretācijām. Cita lieta, ka skatītājs bieži vien nav sagatavots saprast augstā intelektuālā līmenī izteikto vēstījumu vai arī nav iepazinies ar tekstiem, no kuriem izaug Bērziņa darbu sērijas. Mākslas darbu cikls “Veltītais laiks”, kā arī darbi “Nīče dzied” un “Antikrista klusā daba” ir konceptuāli mazformāta eksperimenti, kas radušies, lasot un tēlaini interpretējot Nikolā Burjo un Frīdriha Nīčes tekstus. Ciklā “Veltītais laiks” fiziski atspoguļots domāšanas process, kas laikmetīgās mākslas kontekstā uzsver laika prioritāti pār telpu. 

Gleznu cikls pēc Nikolā Burjo darba "Attiecību estētika". 14 daļas. 2012.

Nīče dzied. 2012.

Antikrista klusā daba (pēc Frīdriha Vilhelma Nīčes darba “Antikrists”). 2012.