Sarmīte Māliņa

Sarmīte Māliņa piedalās izstādēs kopš 20. gadsimta 80. gadu beigām, veidojot performances publiskā vidē, un kopš 90. gadiem arī instalācijas, kurās ar minimālistiskas formas un jūtīgas materialitātes palīdzību fiksē subjektīvās laika izjūtas. Māksliniece pieder tā sauktajai pirmajai instalatoru paaudzei, kas joprojām turpina pārliecinoši darboties.

Sarmītes Māliņas radītās mākslas būtība slēpjas perfektā vienkāršībā. Viņai patīk spēlēties ar pazīstamiem, vizuāli pievilcīgiem priekšmetiem, piešķirot tiem jaunu subjektīvi metaforisku nozīmi. Māliņas mākslu parasti var izjust bez koncepta izskaidrojuma, tie ļauj skatītājam paturēt sev plašas individuālās interpretācijas iespējas. Asociatīvi uzlādētie priekšmeti bez vārdiem daiļrunīgi stāsta savus vispersonīgākos stāstus, kas patiesībā ir universāli.

Darbs “Laimīgā bērnība” ir daļa no trīsdaļīgas instalācijas, kas pirmo reizi eksponēta 1996. gadā Baltijas valstu kopizstādē “Personīgais laiks” Mūsdienu mākslas galerijā “Zachęta” Varšavā. Triptiha ideju pati autore skaidro kā “gandrīz sociālu”: “.. tur bija liels kaleidoskops, spogulis ar lūpu krāsām un baltais zobārsta krēsls. Kaleidoskops – bērnība, spogulis – pusmūžs, “elektriskais krēsls” – atslābums, izbeigšanās”.  Veidojot no šiem priekšmetiem cilvēka dzīves cikla metaforu, māksliniece ar radošu žestu brīvi maina ierastu objektu funkciju, piedāvājot sentimentālu un meditatīvu, universālu un vienlaikus personisku kontemplāciju par dzīvi un, iespējams, arī nāvi.

Laimīgā bērnība.  Instalācija (daļa no triptiha: “Laimīgā bērnība”, “Valoda”, “Elektriskais krēsls”). 1996.