Zaiga Putrāma

20. gadsimta 80. gadu mākslā Zaiga Putrāma ienāca kā tekstilmāksliniece, bet jau drīz tradicionālā tekstila vietā izvēlējās šķiedras mākslas risinājumus, veidojot objektus no metāla stieplēm, par ko 1996. gadā Lodzas tekstilmākslas triennālē saņēma Grand Prix. Putrāmas izšuvumi pāraug lietišķās mākslas robežas un tas, ka darbs top kā priekšmets, neierobežo tā spēju plastiskā formā nest intīmi personiskus vai filozofiskus vēstījumus. Putrāma vēlas būt maksimāli vienkārša, atturīga un formāli skaidra. Viņas darbi nav sagudrotu konceptu provocēts vai grāmatās izlasītu atziņu ilustrācija. Putrāmas mākslas darbu saturu veido izjūtas, kas radušās, vērojot norises dabā. Turklāt reizēm arī pats materiāls diktē savus formālos nosacījumus, ko māksliniece respektē, pārskatot sākotnējo ieceri. 

Šādā saspēlē radušies arī LNMM kolekcijā iekļautie darbi no sērijas “Daži dzejoļi”. Tie ir ļoti personiski, bet vienlaikus runā par tēmām un sajūtām, kas ļauj šos darbus iekļaut Latvijas feminisma mākslas kontekstā. Putrāma poētiski dekonstruē savu pagātnes kleitu kolekciju. Kleitas kā ķermeņa apvalks, materiālā čaula, glabā atmiņas par ķermeni, bet uz skaistajiem audumiem ar roku izšūtās dzejoļu rindas kā mantra sargā vai mēģina dziedēt neaizejošās domas un atmiņas.

Vēl un vēl (Aivara Eipura dzejolis). 1999. Zīds, izšuvums. 125 x 224 cm

Snieg. 1999. Zīds, izžuvums. 125 x 220 cm