Fotogrāfija

Fotokolekcija LNMM vēl ir jauna un atrodas sākotnējas veidošanas procesā, tā papildināta ar 1985.–2015. gadu darbiem. Andrejs Grants, Inta Ruka, Gvido Kajons  savu darbību fotogrāfijā sāka 20. gadsimta 70. gados, iezīmējot pagrieziena punktu un tolaik dominējošās estētikas maiņu – pāreju no salonestētikas uz subjektīvā dokumentālisma principiem. Viņu sērijas “Kolēģi, draugi, paziņas”, “Mani lauku ļaudis”, “Tēma 011” veidotas portreta un ielu fotogrāfijas žanriskajās robežās. Šos autorus vieno darbs ar analogo fotogrāfiju. Inta Ruka un Andrejs Grants arī 21. gadsimtā turpina paši kopēt savas sudraba želatīna fotogrāfijas. Tas šodien ir kļuvis par retumu. Savukārt konceptuālisma ienākšanu fotogrāfijā idejiski rāda 1992. gadā sudraba kopijās radītā Valta Kleina sērija “Gribu būt laimīgs”. Lielāko iepirkuma daļu veido 21. gadsimta fotogrāfija, ko raksturo tieši konceptuāla pieeja. Pārsteidzoši to iezīmē vernakulāra redy made izmantošana Ivara Grāvleja  sērijās “Akcijas un performances” un “Deviņdesmitie”, eksponējot pašam savas skolas laika amatierfotogrāfijas, kuras demonstrē tīņu spontāni rotaļīgo dzīves uztveri, kas parasti izzūd profesionāļu darbos. Arņa Balčus sērija “Es, draugi, mīļākie un citi” (1998–2004) atklāti portretē pirmo postpadomju paaudzi tūkstošgades mijā. Tajā attēlotie intimitātes brīži, arī homoseksuālas attiecības, pārkāpa līdz tam ievērotos tabu, bet vēlāk radīja Latvijas fotogrāfijā veselu strāvojumu, kurā jaunie fotogrāfi un fotogrāfes digitālās nejaušībās fiksēja savu vienaudžu privātos brīžus. Kā tendence iezīmējas izpētes fotoprojekti, ko pārstāv Ievas Epneres “Rīgas cirks”, kas pievēršas aizejošajai cirka pasaulei, Diānas Tamanes īstenotā savas ģimenes antropoloģiskā izpēte foto sērijās, kuru centrā viņas mamma, Viktorijas Ekstas rurālās dzīves inscenējumi sērijā “Dievs. Daba. Darbs” un Andreja Strokina dīvaino pilsētas situāciju tvērums sērijā “Cilvēki kāpās”.