Video / Jaukta veida instalācijas

Digitālo tehnoloģiju laikmetā māksla nav iedomājama bez videodarbiem. Iegādāto darbu tapšanas periods aptver 1993.–2020. gadu. 20. gadsimta 80. gadu beigās / 90. gadu sākumā, kad Latvijā sāka veidoties videomākslas tradīcija, šajā medijā strādāja vien nedaudzi autori. Viena no tām ir Aija Bley, viņas videokolāža par laika relativitāti “Traucējumi laika skaitīšanā” (1993) parāda video ēras sākotnējo eksperimentālo raksturu. Konceptuāls izaicinājums par videomākslas un glezniecības attiecībām un skatītāja uztveres paradumiem ietverts Anitas Zabiļevskas videoinstalācijā “Piecas vienādas ainavas” (1994), kas tapusi 20. gadsimta 90. gados, kad mainījās mākslas mediju paradigma. Vēlāk, kopš gadsimtu mijas, video pakāpeniski kļūst arvien stāstošāks, tuvāks nelielām īsfilmām. Videomākslinieki nodarbojas ar sociālu, humānu, ekoloģijas un citu sabiedrībai un indivīdam svarīgu jautājumu aktualizēšanu, ironizē par mistiku un pievēršas zinātnei. Tas viss ietver izvērstu lingvistisku naratīvu. Mākslinieki, kas veido videofilmas, visbiežāk darbojas multimediju jomā, izvēršot savus konceptus apjomīgās instalācijās. Videofilmu tehnoloģiskie risinājumi aptver visplašāko arsenālu – no fotogrāfijas, dažādu attēlu un filmēta materiāla montāžas līdz animācijai, grafiskiem kustības risinājumiem, imersīviem medijiem u. c. Kolekcija papildinājusies ar Kristapa Epnera, Voldemāra Johansona, Katrīnas Neiburgas, Kates Krolles, Ģirta Korpa, Līgas Marcinkēvičas, Mārtiņa Ratnika, Ievas Rubezes u. c. mākslinieku videodarbiem. Tos raksturo laikmetīgos konceptos izvērsti audiovizuāli stāsti un ietilpīga tēlainība.